Maroka & Spānija

Gatavojieties garam ieskatam kā 3 latviešu meitenēm veicās ceļā līdz Marokai. Šeit pieejama gan praktiska info, gan pieredzētais, bet visu ar emocijām būs iespējams saņemt kādā no sarunām ar mani pie tējas :) 

Zem dažiem vārdiem arī atrodamas saites, kurās iespējams sīkāk uzzināt par kādu konkrēti lietu ;)
[bildes būs :) ]

Ceļojuma plānošana jau aizsākās 3 mēnešus pirms paša svarīgā notikuma, kad veiksmīgi tika pārķertas ryanair piedāvātās zemo cenu biļetes uz dažādiem galamērķiem. Tā kā ceļojums tika plānots kā iespējami labāks mazbudžeta pasākums, tad bijām gatavi veikt  9 pārlidojumus, lai varētu tikt gan turp gan atpakaļ no Marokas uz Latviju. Ceļojumam ņēmām tikai rokas bagāžu un maksimāli centāmies izvairīties no papildus izmaksām nakšņošanai vai kādai šikākai ēšanai. Kārtīgs studentu pasākums.

Ceļojuma laiks: 20.01.- 29.01.2010.

Ceļojuma aptuvenās izmaksas: 150 Ls (iekļaujot summā avio biļetes (33Ls), pārtikas iegādi, transportu un dažādu suvenīru/nieku iegādi)

20.01. Rīga – Diseldorfa – Maljorka

Jau pirmajā dienā ar 2 lidojumiem esam Spānijas salā – Maljorkā. Kamēr Latvijā ir lielie mīnusi, tikmēr jau izejot no lidostas mūsu sejās iedvešas Vidusjūras siltais un atsvaidzinošais gaiss, kurš nepārprotami liecina par kādu +14C grādu siltumu. Dodamies uz Palmas pilsētas centru (no lidostas 2€), kur izstaigājam visu vecpilsētu, ostu, kā arī plašāk parinķojam pa ne_centru. Mūs pārsteidza spāņu viesmīlība vien – cilvēki nāca klāt sniegt palīdzību, kā arī piedāvāja kopā iedzert tēju/kafiju restorāniņā, lai tikai parunātu ar 3 daiļavām no Latvijas. Sala sevī ietver palmas, kalnus, Vidusjūras pludmales, senas ēkas utt. Izcilākais Palmu objekts noteikti ir katedrāle La Seu, kas celta izeiktā gotikas stilā un naktī ir ir fantastiski skaisti izgaismota.  Sākumā pilsēta var šķist ļoti  mierīga un klusa, bet laikā ap 20:00- 22:00 visi cilvēki iznāk no savām mājām un dodās vakariņot. Rodas sajūta, ka pilsētā notiktu kādi svētki, jo pēkšņi visas pilsētas ielas ir pilnas, krodziņi beidzot atvērušies un dzīve 2-3h garumā šeit iet uz urrā! Nakti nolemjam pārlaist lidostā, lai jau no rīta varētu doties tālāk uz Madridi.

21.01. Madride

Diena iesākās ar labu izgulēšanos lidostā, apsveikumiem svētkos un teju vai sava reisa nokavēšanu, jo mistiskā kārtā atradāmies pie nepareizajiem vārtiem, kur cita aviokompānija lidoja arī uz Madridi.  Lai vai kā, ielidojām vēl lielākajā Madrides lidostā, atrodam TICu un dodamies centra virzienā. Lai tiktu līdz centram, nepieciešams 3 reizes mainīt metro (no lidostas 2€ un dzīvojies pa visu zemzemes pasauli). Madride kā jau valsts galvaspilsēta, bet tomēr tai ir izdevies saglabāt savu vēsturisko ēku arhitektūru. Nokļūstam ķīniešu kvartālā, kur uzreiz jau atsaucam atmiņā hieroglifus, kurus esam mācijušies ViA ķīniešu valodas kursos. Šeit pat arī ir mūsu hostelis Las Musas Residence , kur bez iepriekšējās rezervācijas dabūjam istabiņu. (8 cilvēki, mix, 14€). Dzīvojam kopā ar Niku no Austrālijas, kurš apceļo Eiropu. Ja kādreis esi Madridē, šo hosteli noteikti varu ieteikt – eiro remonts, DVD/TV/PC, dušas istabiņā, atpūtas zona ar dīvāniem. Noteikti ievērtējiet viņu mājas lapu vien - http://www.lasmusasresidence.com/

Madrides apskates laikā paviesojamies šādos objektos: Madrides katedrāle (Nuestra Seńora de la Almudena) – ļoti liela un iespaidīga katedrāle (neoklasika, 19.gs.). Nevien ārpuse, bet arī visa iekšējā apdare savās krāsās un iespaidā spēj apburt. (šajā vietā liels paldies ViA pasniedzējam Jānim Kalnačam par kultūras vēstures un arhitektūras zināšanu ielikšanu mūsu galvās);  Plaza Mayor, kas ir kastellas tipa pils apbūve ar 9 vārtiem, lai tajā iekļūtu. Ļoti populāra tūristu apmeklēta vieta;  Royal Palace of Madrid atrodas iepretim Madrides katedrālai. Šo pili papildina iespaidīga izmēra pils dārzs, kurš gan mūsu apmeklējuma laikā nebija vēl sazaļojis visā savā košumā, kā arī iekļūšana pilī bija liegta, jo tajā oficiāli uzturas Spānijas karalis. Bez šīm, gana vērienīga ir visas vecpilsētas arhitektūra, kura vilina doties vienkārši ielās, kā piemēram – Gran Via ielas. Vakarā gan nedaudz pasvinam arī svētkus, jo ir grēks neiegādāties Spānijā vīnu, ja tas ir pat lētāks nekā ūdens. Kādā veikalā satikām arī 2 krievu tautības vīriešus, kuriem lielie prieki bija parunāt ar kādu „savējo”.

 

22.01. Tanžēra (Tangier, Morocco)

Pirms kādiem citiem Marokas apmeklējumiem, obligāti parūpējieties par apdrošināšanu, jo tai ir jābūt obligāti, kā arī lidmašīnā tiek izsniegtas nelielas anketas, kurās ir jāsniedz dati par sevi, mērķis apmeklēt valsti un kur plānots palikt pa nakti.

Ielidojam Tanžēras pilsētā Marokā, kas ir pati eiropeiskākā pilsēta visā Marokas valstī. Bet pat šīs tendences nav liegušas kultūrai saglabāties. Gaisā virmo nedaudz putekļi un netīrība, lielais Atlantijas okeāna vējš un siltais +20C grādu gaiss. Esam Āfrikas kontinentā, par ko liecina gan zemes reljefs, kalni, cilvēku ādas krāsas dažādība un nabadzība. Protams, nevar nepieminēt arī cilvēku skatienus, kuri tomēr nav raduši redzēt eiropiešus tik bieži savā zemē. Tanžēras lidostā taksisti veiksmīgi dzīvojās savā monopolā, jo vienīgais veids kā tikt līdz centram, ir takša pakalpojumi, kas nemaz nav no tiem lētākajiem – 15 € vienā virzienā. Pati pilsēta īpaši nesaista. Dodamies uz jaunu un skaistu Tanžēras vilciena staciju, kur iegādājamies nakts vilciena biļetes uz Marakešu. Šeit 2007.gadā ienāca nīderlandiešu vilcienu kompānija ONCF, kas piedāvā jaunas līnijas, savienojot svarīgākās Marokas pilsētas. Internetā pieejamā informācija par biļešu cenām tomēr ir aplama, par ko pārliecinājāmies uz vietas stacijā. Sēdvieta 11 stundu braucienam uz Marakešu vienā virzienā katrai izmaksā 20€, bet guļvieta kupejās maksā 2x vairāk – ap 40€.

Dodamies Tanžēras apskatē, kur uzduramies gan vietējiem puišeļiem, kuri visu laiku mums sekoja, gan Atlasa kalniem, gan kamieļiem un palmām, gan Atlantijas okeāna pludmalei, 1000 skatieniem,svilpieniem un konkrētiem precību piedāvājumiem, gan McDonaldam, kurā skan kārtīga klubu mūzika un neviens neliekas ne zini par to, gan redzam pāri šaurumam Gibraltāru, kas atdala abus kontinentus. Pilsēta tomēr drošības sajūtas nerada, tādēļ atlikušo laiku līdz vilcienam pavadam stacijā, kur ātri vien sadrudzējamies ar stacijas darbiniekiem, kuri ir ieinteresēti ar mums komunicēt. Jo īpašu draudzību izrādīja Mustafa (mēs viņu nodēvējām par Mustafu Pimo (I), jo šis beigās izrādīsies tikpat populārs vārds kā Jānis Latvijā), kurš mūs iesēdināja vilcienā, izskraidija visu peronu kamēr atrada, ka tiešām esam iekšā un vēl piekodināja vilciena kontrolierim, lai mūs visas 3 pieskatītu. Vēl pirms izbraukšanas Mustafa I mums piekodināja, lai uzzvanam viņam, kad dosimies atpakaļ uz Tanžēru.

Ļoti liels mīnuss ir franču valodas vai kaut vai spāņu valodas pamatzināšanu neesamība, jo tieši tas sāk traucēt ar cilvēkiem sazināties, lai gan pierādijās arī tas, ka cilvēki spēj kontaktēties bez valodas zināšanām, bet gan izmantojot smaidu, žestus un asociācijas.

Un nevar nepieminēt arī trako šoferu braukšanas kultūru, kurā nepazīst noteikumus, ātruma ierobežojumus, cilvēku skaitu mašīnā, kā arī nepārtraukto pīpināšanu. Šajā haosā IR sava kārtība. Tā arī neredzējām nevienu pašu avāriju.

Pirms došanās uz Maroku, ir jārēķinās ar ĻOTI lielu cilvēku uzmanību, jo tā ir neizsakāmi liela un prasa pozitīvu uztveri.

 

23.01. Marakeša (Marrakech)

Lai gan gulējām sēdvietās, nevarētu teikt, ka bija grūti. Šie vilcieni nav no pašiem jaunākajiem, bet gan droši vien ir nīderlandiešu reiz jau izmantotie, bet galīgi  nevar salīdzināt ar Latvijas vilcieniem – komforts ir aukstāks. Ja ir vēllme izmantot nakts vilcienu, pat ļoti iesaku ņemt līdzi guļammaisu, jo arī vilcienā temperatūra ap agru rīta pusi nokrīt līdz +13C grādiem, kā arī no logu puses nāk auksts gaiss. Iebraucam Marakešā 8 no rīta. Ar laiku saprotam, ka pieejamās kartes ir neprecīzas un pat vietējiem policistiem nevar uzticēties atrašanās vietas noteikšanā, nemaz nerunājot par to, ka uz Marakešas ielu ēkām nav ielu nosaukumu šiltīšu. Šī iemesla dēļ, iemaldamies kādā geto rajonā, bet nekas ļauns nenotiek. Cilvēki tikai izsaka mums nesaprotamus uzsaukumus un virza mūs nenosakāmā virzienā. Marakešā jau 8 no rīta gaisa temperatūra sasniedz +17C grādus, kas dara mūsu ziemeļnieku sirdis vēl priecīgākas. Pierunājam taksi,kurš mūs paņem par 10DH (dirhams, 10 DH = 1,2 €) un nogādā līdz vecpilsētai, kas vietējā valodā saucas – medina. Medinas ieliņas ir savītas un līkumotas, tādēļ nav iespējams noteikt īsteno kustības virzienu. Ir jārēķinās, ka nepārtraukti nāks klāt cilvēki, kuri tūristiem piedāvā iegādāties visdažādākās preces par tūristu cenām, kā arī piedāvās palīdzēt atrast īsto hoteli  vai apskates objektu. Protams, par šādiem pakalpojumiem ir jāmaksā. Jau zinājām par šo triku, tādēļ tīri veiksmīgi no visiem atkaujamies, līdz ko viens noskranduša paskata vīrelis apgalvo, ka zina mūsu hosteli, uz kuru arī aizved. Par to gan mēs viņam piešķiram 1€ un šķiramies visi apmierināti.

Nobāzējamies vietējā hosteli Essaouria. No ārpuses plikas māla sienas, bet iekšpuse mūs patīkami pārsteidz – tipiska marokāņu celtne, kurai pa vidu ir neliels pagalms, tā vidū strūklaka. Pati ēka ir 3 stāvos un dekorēta marokāņu tradīcijās. Paņemam istabiņu 4 personām (200DH/20€) uz 3 personām. Istabiņas nav lielas, bet toties mūsējā ir 2 milzīgas gultas, kuras sabīdītas kopā, bet tajā noteikti var sagulēt 6 cilvēki. Hosteļa vēl viena spēcīgā puse – jumta terase! No tās paveras brīnišķīgs skats – sniegotie Atlasu kalni, palmas, zilas debesis, saule +25C siltumā, fonā putnu un minoretu lūgšanu saucieni, kā arī čūsku dīdītāju melodijas.

 

Tirgus un kaulēšanās

Marakešas medinas centrā atrodas milzīgs tirgus laukuma placis, kurā pa dienu pārvietojas automašīnas, zirgu pajūgi vai ēzeļu pajūgi un daudz mopēdu, bet vakarā šeit tiek uzslietas neskaitāmas ēdināšānas nojumītes, kuras ātri vien ari piepildās pilnas un kuru apkārtnē čūsku dīdītāji, mērkaķu dresētāji un hennas zīmējumu sievietes izklaidē publiku un cenšas nopelnīt.

Lai gan nav tūristu sezona, tomēr to šeit netrūkst un vietējie spēj veiksmīgi to izmantot. Tirgus pilsētiņā valda nerimstoša rosība. Tirgotaji uzrunā katru visās iespejamās valodās, līdz ko sagaida, uz kuru no valodām atsaucies. Protams, vēl joprojām arī turpinās nebeidzamie komplimenti, jo īpaši jau uzjautrinoši šķiet angļu mēlē lauztie, kā piemēram, bjūtiful girlz, verī nais āaaaais, chix, you broke my heart, big welcome, berber eyes un berber fatima (Fatima ir viņu svētā sieviete).  Marokānu tirgū pastāv likums – ja tu apskati un aptausti kādu preci, tu izrādi vēlmi to iegādāties un tirgotājs nelaidīs tevi prom, kamēr nebūsi nopircis ko vēlējies vai tikai biji apskatījis. Ir vēl kāds nerakstīts likums, kurš raksturo visu tirgošanās mākslu – kaulēšanās! It visi tirgotāji norāda savu cenu precēm dubultlielas, jo tūristi ir labs ienākumu avots. Pat ja šķiet, ka sākuma cena ir pietiekami laba, lai iegādātos noskatīto preci, nevar aiziet bez kaulēšanās, jo tādā veidā tiek izrādīta necieņa pret tirgotāju. Šī kaulēšanās spēle ir kārtīgs treniņš pirkšanā un pārdošanā. Tirgotājs nosauc savu cenu, pircējs savējo un pie kompromisma nonāk vienā ceļā – tirgotājs nolaiž savu cenu, pircējam tā ir jāpaceļ. Mūsu taktika bija nedaudz savādāka. Protams, kaulējāmies, bet brīdī, kad cena nonāk līdz mums vēlamajai, bet tirgotājs nevēlas pārdot, iedarbojas sieviešu šarms. Kaulēšanās nenozīmē tikai spekulēšanu ar naudas summām, bet arī barteri un citus labumus. Mūsu gadījumā tās bija bučas uz tirgotāja vaiga, kuras solijām,ja nevēlējāmies celt savu cenu. Šis triks nostrādāja vienmēr! Piemērs: šalles sākuma cena ir 150Dh (15€), kura beigās tiek nokaulēta uz 85DH (8€) + pa 2 bučām no katras uz vaigiem. Visi priecīgi, visi apmierināti ar pirkumu.

 

Iepirkšanās gaitā uzzinām, ka marokāņiem pastāv 3 cilvēku izmēri – šiškibaba (XS), tadžīns (L) un kus-kus (XL). Tādēļ nevajadzētu brīnīties, ka kāds cilvēks no malas pēkšņi uzsauc nice cuscus size.  Visi šie 3 nosaukumi simbolizē kādu ēdienu.

 

Ēdieni un dzērieni

Vienu no tādiem arī pusdienās nobaudijām – tadžīnu ar vistas gaļu. Tadžīns ir māla trauks ar piltuvveida vāku un kurā ēdienu gatavo uz atklatas uguns, kurā ēdiens sautējas. Principā tas ir sautējums, bet papildus vēl ar marokāņu garšvielām, jo īpaši kariju. Kārtīga porcija 3 cilvēkiem izmaksāja 150DH (5€ no cilvēka). Pieēdāmies un garšoja lieliski! Cilvēkiem, kuriem negaršo olīves, gan būtu jāapdomā vai palūgt pavāram, lai tās nepievieno. Un ja jau ar vistu, tad jāsaka, ka tā arī netika žēlota un bija visvairāk no visām sastāvdaļām (kartupeļi, tomāti,pupiņas, olīves).

 

Iepriekš kādā tirgotāju bodītē bijām sarunājušas, ka vēlāk nāksim dzer tēju. Arī tējas dzeršana ir procesija, no kuras nedrīkst atteikties, jo noraidījums nozīmē necieņu. Marokāņu tēja jeb kā vietējie to sauc berberu viskijs sastāv no zaļās un piparmētru tējas, kurai pievienots daudz cukura. Vēlāk noskaidrojas, ka tējai tiek pievienota arī salvija (jā, tā pati, kas Latvijā ir aizliegta un kuru daudzi pīpē zālītes vietā), kura uzreiz izskaidro mūsu ķermeņu dīvainās reakcijas pēc šādas tējas iedzeršanas. Bet pat lielos daudzumos šāda tēja ir nekaitīga. Īpaša ir arī tējas liešanas procedūra, kad no mazas kanniņas tiek lieta tēja no liela augstuma, kas veido tējas krūzītē putas. Par lielu mākslu tiek uzskatīta tējas ieliešana tā, lai apkārt pēc iespējas mazāk būtu nokritušas netrāpīgās tējas lāses.

Pie tējas ar tirgotājiem norunājam dažādas reliģijas un ikdienišķās tirgotāju sarunas, kas gan beigās izvēršās par teju vai izprecēšanos. Puisis no sirds atzinās, ka meklē draudzeni. Ir apbrīnojama viņu iecietība, džentelmenisms un vīrišķība ar kādu tie cenšas izpatikt kādai noskatītai dāmai. Tā no sirds!

 

Paguvām arī nejaušā kārtā iekļūt tur, kur tas ir aizliegts jeb tirgus aizmugurē, kur melnām rokām strādā vietējie un izgatavo no īstas ādas visu, ko vien iespējams tirgū iegādāties – sākot ar marokāņu aladinčībām un beidzot ar somām.

 

24.01. Marakeša

Brokastīs piedzīvojam franču valodas trūkumu un pankūku vietā mums atnes kruasānveidīgas maizītes un tēju. Vēl joprojām izstaigājām medinu, lai iegādātos pēdejos suvenīrus un kartiņas, kuras sūtīt uz mājām. Toties dienas gaita savas pankūkas ari dabujām. Kamēr tās pie kādas bodītes gaidīja, mūs pirmo reizi uzrunāja islamticīgā sieviete, pietam vidējā angļu valodā, kas mums bija ļoti liels un patīkams pārsteigums.

Šodien arī atklājās vietējo cilvēku uzticība. Pie kāda tirgotāja bodītē, viņš pats mūs pameta vienas pašas uz minūtēm 6, lai aizbrauktu pakaļ tējai un tikmēr lika mums justies kā mājās. Tā mēs 3 vien arī tur bumbulējāmies pa bodīti, kamēr pats tirgotājs mūs atstāja savā uzticībā, ka neko nezagsim. Sākām jau apspriesties  vai nevaram uzsākt tirgošanos un kā tas mums izdotos.

Paķeram vēl vietējās maizes klaipus, pāris suvenīrus un vietējos saldumus un ar somām jau devāmies nelielā pilsētas apskatē un pēdīgi ari takša meklējumos. Kāds taksists mūsu dēļ tika nolamāts, jo viņš mūs paņēma par ļoooti zemu cenu līdz vilciena stacijai. Pieļaujam, ka viņš tika lamāts no saviem kolēģiem tādēļ, ka mēs stipri pārkāpām zem cenas grīdas. Bet vietējās naudas mums nebija un tādēļ arī neradās nekādu citu variantu.

 

Arī Marokā uz ik katra soļa aug dateļpalmas, apelsīnkoki un mandarīnkoki. Dabujām tur augošos apelsīnu un cilvēku runas izrādijās patiesas – apelsīni šeit ir tikpat skābi kā citroni.

 

Aiz sevis atstājot medinas mūrus, iekšā iezogas sentiments par aizbraukšanu. Lai gan īsu laiku, bet jau paguvām pieradināties pie cilvēku ikdienas un labprāt vēl sēdētu ar vietējiem tirgotājiem un dzertu berberu viskiju sarunu pavadījumā.

 

Arī Marakešas vilciena stacijā jau pagūstam iepazīties ar vietējiem darbiniekiem, kuri tik pa vienam visu laiku uzrodas, lai aplūkotu 3 eiropiešu skaistules. Tā vien šķiet, ka šī viņiem ir liela diena un par mūsu esamību stacijas rajonā uzzina ļoti ātri.

 

Dodamies uz Tanžēru ar nakts vilcienu un zinām, ka mūs tur gaida atpakaļ. Rodas sajūta, it kā mūs gaidītu mājās.

 

25.01. Tanžēra, Madride

Izlecam ārā no vilciena un mūs jau stacijas durvīs smaidīdam un mādams gaida mūsu draugs Mustafa I. Aprunājamies kā mums ir gājis un kā patika, apmaināmies ar kontaktinformāciju. Šis dikti priecīgs, ka esam atpakaļ sveikas un veselas. Mustafa vēl piekodināja, lai mēs tuvāko dienu laikā sadabūjam kādu franciski runājošo, jo viņš zvanīs mums. Mēs gaidām!

Ceļš uz lidostu arī tomēr nemaz nebija tik viegls. Paķeram taksi, kurš mūs par mazām naudām ir gatavs aizvest uz lidostu. Pats dikti runājās spāņu valodā un stāsta mums visu ko. Dažreiz mūs izglābj nelielās spāņu valodas zināšanas no ziepju operām. Rodas aizdomas, ka taksists mūs ved nevis uz lidostu, bet kur citur. Mūs aizved uz ostu. Viņš mūs ir pārpratis, dikti lādējas un apgalvo, ka par tik zemu summu mūs nevedīs līdz lidostai. Galu galā mēs sagrabinām pēdējo vietējo naudu un samaksājam viņam par ceļu 8€. Iepriekš par šo pašu mēs maksājām 15€. Ļoti slikti jutāmies par šādu pārpratumu, bet dzīve dara savu.

Pabrokastojam mūsu marokāņu maizes, aizpildām izbraukšanas anketas, kuras iespējams atrast turpat lidostā. Tik pie pasu pārbaudes rodas pārpratumi. Pases kontrolierim rodas aizdomas par pases legālo būšanu, tādēļ iztaujā, kur tā ir iegūta. Galu galā viss nokārtojas, pasmejamies un jau sēžam lidmašīnā atpakaļ uz Madridi.

 

Madridē apskatām vēl pēdējos objektus, kurus neizdevās redzēt pirmajā dienā (Puerta del Sol, Puerta de Toledo, kā arī vēl visu ko, par kā nosaukumiem un nozīmēm īsti nav skaidrības)

Iepērkam veikalā pārtiku nākamajām 3 dienām, kas ir paredzētas mājupceļā. Madridē auksti un drēgns, tādēļ dodamies uz lidostu, kur atrodam nakšņošanas vietu. Par pārsteigumu vēl satiekam arī Sandri, kurš nakšņo ar mums un kuram stāstam savus piedzīvojumus un iespaidus Marokā. Vēl tikai uzlīmējam pie mūsu komūnas zīmīti LEGS!,lai cilvēki nekāpj virsū un laižamies miegā.

 

26.01. Maljorka

Visa diena pavadīta Madridē, kuras laikā mūs paspēja gan apzagt, gan arī atņemt dažādus iepirkumus no Marokas. Ar apzagšanu it kā nekas traks, jo mums kāds bezpajumtnieks nozaga pārtikas maisu, bet lidostā pases kontrolē man atņēma omītei sagādātās olīvju ziepes.

Šīs dienas beigas mums iezīmējās ar daudz pozitīvām emocijām un prieku. Tādēļ, ka mums patīk šeit atgriezties un tādēļ, ka mēs satikām mūsu otru ceļotāju grupu, kuri devās arī uz Maroku. Neizsakāms prieks satikties un nespējam vien beigt runāt par mūsu gaitām Marokā. Ko tik pa 4 dienām nepaspējām piedzīvot. Vēl lielāks prieks radās, kad mums atļāva nakšņot pie mūsējo atrastā kouča (www.couchsurfing.com ). Mūsu izmitinātāji bija 2 tetovētāji Džeims un Alekss. Ļoti jauki puiši un dikti daudz ar šiem ari nopļāpājām par ceļošanu, tetovēšanu un dzīvi kā tādu. Sarunas noveda līdz tam, ka viens no mums 3 ieguva sev pirmo tetovējumu.

Nopļāpājam līdz pat vēlai nakij un beidzot ap 5 no rīta liekamies gulēt.

 

27.01. Maljorka

Nedaudz pamainām savus plānus un nolemjam  šo dienu paņemt kā atpūtas dienu, tādēļ uz tuvējiem kalniem un stalagmītu alām tomēr neaizbraucām. Zvilnam Vidusjūras smiltīs, lasām gliemežvākus, gremdējamies atmiņās un pamazām sāk dzirdēt ari dungojam latviešu dziesmas. Vēlēšanās atgriezties mājās arī iezogas mūsos.

Tomēr tik un tā ir vēlme arī šeit palikt. Un tas arī gandrīz piepildās, jo pēkšņi mūsu reiss atpakaļ uz Diseldorfu nemaz nav atrodams uz ekrāniem. Pēc nelielas iekšējās panikas, biļešu vēlreizējas pārbaudes, aizdodamies līdz lidostas informācijai un tur uzzinām, ka viss ir kārtībā un reiss tiešām ir. Mums gan šitāds joks tomēr nepatika, jo lika kārtīgi sagriezties kunģim.

 

28. 01. Diseldorfa

Nakti pavadām Diseldorfas lidostā, kur satiekam vēl kādus latviešus. Šie bija ceļojuši uz Barselonu.Tāda skārda kaste vien tā Diseldorfa ir. Labi, ka mums tikai visa nakts bija jāpavada, bet to sarežģīja fakts, ka nakšņojām pie maza bērnu laukumiņa, kurā atradās karuselis Sēne, kurš ik pēc 2min skandināja dziesmiņu. Daudzi mēs tādu gulētāju bijām. Sajūtam aukstumu, kas ir Centrāleiropā un ziemu.

 No rīta jau reiss uz Stokholmu, kas mūs pietuvina mājām.

 

29.01. Skavstas lidosta (Stokholma)

Veselas 24h pavadītas vēl mazākā lidostā nekā Rīgas lidosta. Nobāzējamies Skavstas lidostā, sagrabinām pēdējo naudu pārtikai un izkliedējam laiku. Pēc pāris stundām lidostā, izrādās, ka virs galvas stāv zīmīte ar izteiktu aizrādījumu – lidostā nakšņot ir aizliegts un gulētājiem ir jādodas uz 100m netālo viesnīcu, kur viena nakts no cilvēka maksā 20€. Atkal jau nedaudz panika, bet uzzinām, ka palikt var, bet tikai ar nosacījumu, ka negulēsim. Šīs bija vienas no grūtākajām un briesmīgākajām 24h manā mūžā. Aukstums ļoti liels, radiatori nekurina. Tomēr ap 12 naktī visi noplīstam un neviens mūs ārā nedzen. Tikai ap 5 no rīta ir dzirdams apsarga uzmundrinājums – it`s time to wake up!

 

Praktiskās lietas:

·         Guļammaiss pat ļoti vēlams

·         10 dirhami = ~ 1€

·         Asalam aleikum – sveiks!

·         Bi`saham! – priekā!

·         Šukran – paldies!

·         Apdrošināšana obligāta!

·         Ieteicams paņemt pasaules karti, lai var norādīt, kur atrodas Latvija, jo neviens tādu nezina;

·         Kotējošās valodas – spāņu un franču. Tikai tad angļu valoda.

·         1 kamielis = 1500 €

·         Vilnas zeķes noder vienmēr :)

·         spirāle ir otrs labākais draugs pēc guļammaisa

Ar šo visu nepietiks uzzināt par Maroku. Tā pa īstam turp ir jādodas pašam un vismaz jāieelpo tirgus smarža, lai saprastu, par ko tad īsti ir runa :)

Sīkāka un personīgo piedzīvojumu izklāstam, ir iespējams kādreiz paprasīt man mūsu ceļojuma dienasgrāmatu, kurā detalizēti aprakstīti ceļojuma piedzīvojumi un gaitas :)