Kjerags – lieliskākais piedzīvojums manā mūžā

Viens no maniem dzīves sapņiem bija tikt uz šo akmeni. Un šķiet, ka tāds sapnis parādijās tieši tajā brīdī, kad Jurim redzēju šo bildi. Pēc informācijas iegūšanas un karšu izpētīšanas, sapratām, ka tas taču nav nemaz tik tālu un ir pat ļoti iespējams! Izrādās, ka nedēļas nogalei sola netipiski labus laikapstākļus – saule, saule un vēlreiz saule! Nav ilgi jādomā, lai pieņemtu lēmumu doties! :)

Mums vēl pievienojās divi puiši – Zdeņeks (Čehija) un Lukazs, kurš par šo plānu vispār uzzināja tikai iepriekšējā vakarā, bet pat nedomājot uzreiz piekrita ar mums doties ceļā. No rīta esam gatvībā, paķeram no skolas telti un kartes, un aidā! :) Tā kā mēs ar stopiem, tad plāns skaidrs – sadalīties pa pāriem un mēģināt tikt pēc iespējas tuvāk galamērķim.

Mums ar Zdeņeku veicas! Tikām līdz “mirušajam” ceļam ar divām mašīnām. Mirušais tādēļ, ka mūsu statistika rādīja, ka vidēji pa šo ceļu 12 minūtēs brauc viena mašīna. Atlika vienīgi sagaidīt Betu un Lukašu, jo mums tāda diez gan liela problēma – telts liela un sadalītas 2 daļās :D Jātiekas tik un tā.

Kamēr gaidijām Betu un Lukašu, paēdām pusdienas un sagaidijā kaut ko pavisam citu – aitas!

Mums arī turpmāk veicas – beidzot esam sagaidījuši otru pāri un šie vēl noķēruši mašīnu, kura var paķert arī mūs abus tālāk uz priekšu. Ietaupijām 1,5h gājienu un tagad atliek tikai pieveikt 25 km līdz Kjeraga takas sākumam. Mašīnu gandrīz nemaz, gaisma vēl ir, tādēļ vismaz kustamies uz priekšu par mirstošo ceļu – šo ceļu ziemas laikā arī slēdz ciet.

  Nogājām kādus 5 km, bet jau bija jāsāk domāt par nometnes izveidi. Tā arī pirmo nakti mēs pavadām kalnos ezera krastā :) Ļooooti skaisti! Sajūta kā esot Himalajos, tik bez sniega :) Nekuriens Norvēģijā :)

Lai gan nakts ļoti vējaina, mēs piedzīvojam ļoti skaistu rītu! Top var redzēt augšējā bildē :)

Paēdam brokastis, sapakojamies un aidā tālāk uz ceļa. Šodien ceram uz vēl lielāku veiksmi, jo laikapstākļi ir TIK labi, ka daudzi cilvēki noteikti dodas redzēt Kjeragu :) Pēc pāris noietiem km, atrodam šādu informatīvo stendu un arī zīmi, uz kuras ir atrodamas dažādu valstu uzlīmes :) Kādas 4 arī Latvijai :) 

Līdz Kjeraga takai mūs aizved kāds ļoti interesants pāris :) Vīrs pats ir skots, dzīvojis vairākus gadus Urugvajā un Kenijā, bet šobrīd dzīvojas ar sievu par Norvēģiju :) Dikti jauki cilvēki. Šķiet, ka iedvesmojām viņus uzrāpties Kjeragā atkal :) Nonākam pie Kjeraga un arī Beta ar Lukašu jau pēc 2 min ir klāt! :) Esam ĻOOOOOOOTI priecīgi :) Atliek tikai pārvarēt 3 kalnus un esam klāt :) Taka plānota 2,5 – 3h garumā un ir kādu 6km gara.

Tālāk jau bildes bez īpašiem komentāriem. Ir tiešām tik skaisti kā izskatās un pat vēl labāk! :) Pāris bildes izskatās daudz trakāk nekā ir dzīvē, tādēļ – MAMMU, viss ir kārtībā :) Tik Omei gan varbūt nerādi :D 

 

Mēs esam augšā! :)

JĀĀĀĀAAAAAAAAAAAAA!!!! un kājas trīcēja gan :D  

Pēc šī seko daaaaudz bilžu ar akmeni, bet pēc pusdienu apēšanas dodamies vēl tālāk, lai pamielotu acis uz fjordiem. Izskatās neaprakstāmi skaisti, tādēļ ļaušu jums pašiem piedzīvot caur bildēm bez komentāriem :) Betai bija taisnība – vārdi šeit ir tiešām lieki :)

      

      

  

Nu kā ir? Šermuļi nepārskrēja pāri pēc šitādām bildēm? Man vēl joprojām zosāda metas, kad es skatos šīs bildes :)

Ok, mūsu prieki beidzās ar apziņu, ka ir jātiek arī atpakaļ kamēr vēl autostāvvietā ir cilvēki. Redz, un izdevās arī! Kāds pāris ar lielo busu paņēma Betu un Lukašu + mūsu visu 4 mantas :D Norunājām tikšanās vietu un palikām mēs ar Zdaņeku bez nekā :D Toties mēs dabūjām mašīnu, kura mūs noveda lejā uz Lysebotn ciemu, uz kuru ceļš iet ar 27 pagriezieniem + 1 km garu tuneli. Mums bija lielisks saulriets! :) Bet Beta un Lukaš tikmēr sala, mūs gaidot :D Satikāmies un atradām vietu kādā pludmalē, kur uzbūvēt telti. Pārāk ilgi nemeklējām, jo bija jau iestājusies tumsa. Cerējām tikai uz to, ka neesam privātā teritorijā :D

Kur pagadījies, kur ne, bet naktī bija sals! No rīta pamodāmies ar apsarmojušu telti, bet mums pašiem silti :) Labs ekipējums – labs komforts! :) Ātri vien pazudām no tās vietas un turpinājām stopoties uz mājām.

Uz kārtējā mirušā ceļa pavadijā 1,5h līdz kamēr mūs kāds paņēma. Pirmo reizi dabūjām sievieti. Bet pēctam jau vīrs, par kuru es esmu sajūsmā! :) Kungs vārdā Pauls, kurš ir apceļojis pusi pasaules, pats ir advokāts, brauc ar Mersedesa džipu, jaunībā stopojies no Oslo uz Helsinkiem, lai tiktos ar savu topošo sievu, šobrīd strādā pie jaunas idejas un vnk… dzīvo! Bez nekādām rūpēm. Viņš mūs ne tikai aizveda līdz mājām, bet arī apstājās pie apskates objektiem, lai mums tos parādītu, kā arī pacienāja ar savu mīļāko šokolādi. Fantastisks cilvēks! Noteikti labs piemērs dzīvei!

Noteikti lieliskākais mans piedzīvojums līdz šim! Un ļoti, ļoti veiksmīgs! :)