12. – 21 oktobris; kad saņēmām savu mācību plānu, šie datumi šķiet pienāks pēc mūžības. mēs pat iedomāties nevarējām, ka mūžība ir tik ātra un īsa.
Šis brauciens vērienīgs ar to, ka tiek pieņemts kā “eksāmens”, kurš mums jāveic pašiem – bez norvēģu pavadoņiem vai arī mūsu apmācītājiem. tā teikt, visu ko iemācījāties, tagad pierādiet arī dzīvē paši :)
Man trāpās tiešām lieliska grupa un šis faktors pierādijās arī vēlāk, bet neskriesim notikumiem pa priekšu.
Zemāk esošajā bildē pats sākums pie skolas. Pirmās 5 dienas ejam pārgajienā kalnos un pēc tā jau sekos 5 dienu kanoe brauciens. Rīts iesākas nesteidzīgi un mierīgi – ārā migla, drēgns, izejam ar 1h aizkavēšanos, jo nespējām sev liegt indoor life labumus – karsto šokolādes dzērienu!
Diez gan jautrā prātā soļojam tik ārā no mūsu ciema un še kur, re kur! Migla paliek ielejā, bet mēs virsās ieturam pusdienu pārtraukumu. Pirms tam vēl sanāca jau pirmajā dienā nomaldīties no takas un rāpties caur džungļiem, bet prieka faktoru tas mūsos nemaina tik un tā :)
Pirmajā dienā arī pieveicām savu pirmo virsotni, kuras nosaukumu gan neatceros, bet skats kā vienmēr bija skaists. Diemžēl, sanāca tieši tā, ka pašā vakarpusē, kādu 1km pirms mūsu nometnes vietas, dodoties lejā no kalna, paslīdēju un nedaudz pastiepu savas ceļgala saites, kuras par sevi sāka likt manīt nākamajā dienā pārāk spēcīgi. Otrās dienas vidū pirms došanās Lifjell kalnu masīvā, nācās pieņemt diez gan sāpīgu lēmumu – pēc pārrunām ar savu grupu, nolēmu, ka es atgriežos atpakaļ, jo tur, kalnos, atpakaļceļš vairs nebūtu tik vienkāršs. Pagaidām es vēl spēju paiet un pastāvēt par savām domām un izturēšanos, bet kalnos pie lielas slodzes manam celim labāk noteikti nepaliktu.
Lejā mani pavadīja Mareks (čehu puisis), kurš ir gana daudz pieredzējis kalnos dzīvoties, lai viens pats varētu pēcāk noķert pārējo grupu. Viņš nonāca ar mani līdz pašai lejai, līdz galvenajam ceļam, kur es varētu sākt stopoties mājās. Kamēr nācām lejā, ļoti forši parunājām. Kā izrādijās, viņš bija speciāli paņēmis pārgājienu nūjas priekš maniem ceļiem, kā arī iekšējo plīša guļammaisu, jo bija domājis, ka dodos kalnos ar savu rudens gulīti. Es vienmēr esmu zinājusi, ka viņš spēj būt jauks, lai gan no malas varētu izskatīties pēc skarbā džeka. Paldies, Marek!
Mājupceļa 13km ir bijuši vieni no manas dzīves emocionālākajiem mirkļiem. Paspēju gan izraudāties, gan smieties, gan pateikties, gan sarunāties, gan pazust un pēctam atrasties (savā dzīvē un esamībā nevis teritorijā), gan domāt, gan cīnīties ar sevi un sāpēm, gan pārvarēt sevi, gan motivēt, gan izbaudīt pieturā pagatavoto karsto šokolādi, kuru malkoju ar skatu uz brīnišķīgiem kalniem.
Tālāk gan dažas bildes no maniem grupas biedriem, kuri turpināja ceļu.
Šajā bildē (augšā) fonā vecais pievarētais draugs – Gaustatoppen, par kuru jau reiz biju rakstījusi Virsotne, no kuras skaidrā laikā redzama 1/5 Norvēģijas.
Augšējā bilde gan ir no otras grupas arhīva.
Kamēr viņi izklaidējās, es agonēju mājās un domāju, ko darīt. Lai gan celis vēl joprojām sāpēja, vienīgais iemesls, kādēl es atgriezos, bija mana komanda. Pat esot kalnos, viņi katru vakaru man atsūtīja ziņas, kā ir veicies un kā klājas man. Viņu dēļ un arī Betas dēļ, kura bija citā grupā īsti nezināja par manu stāvokli, es atgriezos.
Kanoe daļa
Ar patīkamu kņudoņu un taureņiem vēderā, study trip sestajā dienā satiku visus savējos. Dikti priecīgi, dikti atsaucīgi, dikti gādīgi un dikti noraizējušies. Atgriezos ar lielu smaidu! :)
Pirmajās divās dienās laivojām pāri Seljord ezeram, par kuru ir leģenda, ka tur dzīvo vietējā Nesija – zemūdens briesmonis Selma. Un līdz ar kanoe daļu sākās arī mūsu masveida pārēšanās, slinkošana un tāda vaļība, ko mēs gan sapratām un atzinām tikai pēdējā dienā, kad pārrunājām visu study trip. Detaļās par šo neiedziļināšos.
Lai gan mums viena no laivām airē kā solo, mēs tik un tā virzamies diez gan ātri uz priekšu. Kad beidzot esam izkļuvuši no ezera un nedaudz paairējuši pa upi, mūs uzreiz aiz līkuma sagaida nepatīkams pārsteigums – kādus 4-5m augsts ūdenskritums. Esam diez gan šokā par to, jo nezinājām par tāda esamību, jo īpaši, ka ūdenskritums atrodas uzreiz aiz līkuma. Sākam pirmās portāžas.
Airējam, airējam un airējam. Sākam atcerēties savas iemaņas un airējam. Principā, nekā baigi interesanta. Toties tad arī upē sāka parādīties arī krāces, kuras tad vismaz pasākumu padarīja jautrāku un slapjāku.
Neatceros, kurā dienā, bet bija paredzēts kārtīgs 4km portāžas posms. Labi, ka mums ir maģiskās riepas līdzi, kuras palīdz laivas pārvietot. Atsitamies pret kārtējo ūdenskritumu (pietam ūdens līmenis gana augsts tajā vietā) un sākam savu portažēšanos mūsu ciema virzienā, lai tur paliktu muzeja teritorijā :D
Nākamajā dienā turpinām savu ceļojumu ar kanoe uz riteņiem un braucam cauri savam miestam. Šis ir arī smagākais study trip posms, manuprāt, jo tu esi it kā mājās, bet tajā pašā laikā, mājām ir jāpaiet garām un nedrīkst atslābināties. Man tas ne tik ļoti, jo es mājās jau biju, bet toties pārējiem gan tā varētu būt diez gan liela pārvarēšana. Tomēr nobāzējamies vienās no studentu kojām Grivi, kur tad arī pusdienojam kopā ar otru grupu.
Beidzot arī sākas jautrība un pēc varenām pusdienām, mums sanāk izbaudīt arī varenāku upi! Dažādi šķēršļi, krāces, mazi ūdenskritumi, klintis, straumes. Visu, visu dabūjām uz savas ādas izbaudīt! Kopā ar kanādiešu meiteni Teriju ietriecāmies pamatīgi klintī, kurā mūs ienesa līkumā straume. Neapmetāmies, bet tomēr pastresot gan lika.
Airējam, airējam un ieairējam jau citā ezerā, pie kura tad arī jāmeklē naktsmājas. Diez gan ilgi neizdodas atrast piemērotu vietu, jo visa piekraste ir noaugusi ar privātmājām. Tumsa jau min uz papēžiem, tādēļ nācās aprunāties ar kādu večuku vai šis nevar mūs savā dārzā, kas atrodas ezera krastā, atļaut pārnakšņot. Šajā naktī arī nolemjam, ka ceļamies jau krietni, krietni agrāk, lai laivotu līdz ar saulrietu. Ja nemaldos, tad pēc 7 jau bijām laivās iekšā.
Saullēkts visu darīja tādu iesārtu. Vai bija vērts celties tik agri? Nu nezinu. Bet skaisti gan bija, to es nevaru noliegt. Bet arī vismaz kaut kas jauns (:
Diena mums ļoti nesteidzīga un diez gan pagara. Airējam, airējam un tā kā esam atkal ezerā, tad viļņi pamanās tā neko sevi pamētāt.
Piestājam pie kāda kultūras objekta, kur Marie mums pastāsta par aizvēsturiskiem akmens zīmējumiem, bet mums pēctam citas izklaides – golfa laukums un kājgolfs! :D Katrs vēl pietam atradām brikšņos vecas bumbiņas un spēle varēja sākties.
Pēc agrās celšanās, kājgolfa un airēšanas, nonākam citā pilsētā Ulefoss, kur mēs zinām, ka būs jāpārvar 3 slūžas, kā arī jāairē pretī straumei. Pirms tā mums vēl pusdienas, kuras ilgst 2h garumā, jo visiem uznāk miegs. Tā mums saulītē tika pēcpusdienas snauda. Es gan sāku palikt īgna, jo uz priekšu nekustējāmies, darijām neko, ēdām un atkal nekustējāmies. Lai gan pārējie aizgāja uz vietējo kultūras objektu, mans īgnums man lika palikt un savākt savas domas.
Arī šī augšējā bilde ir no otras grupas arhīva, bet arī viņus piemeklēja diendusa :)
Atkal jau portažējāmies un laidāmies iekšā ūdenī, lai meklētu nometnes vietu. Nakts mums izvēršas ļoti, ļoti auksta. Daži runā, ka bija kādi –6C. Telts apsalusi, visa zeme apsalusi, ūdens katlos un pudelēs sasalis, bet rīts ļooooti dzestrs.
Pēdējā diena, pēdējās airēšanas, pusdienas uz peldošas platformas un beidzot galapunkts! Satiekam citas norvēģu grupas, satiekam mūsējos. Visi dikti priecīgi, ka ir galā un nespēj noticēt, ka aiz muguras jau 10 dienas pagājušas.
Esam krietnu gabalu prom no sava ciema. Atdodam laivas pasniedzējiem, kuri atbraukuši tām pakaļ, sapakojamies un katrs dodas kur nu kurais – cits uz sabiedrisko transportu, cits meklēt stopošanas vietas, cits mājās uz otru pusi.
Tā jau visa tripa gaitā mums veicas, bet šoreiz vēl lielāka veiksme. Burtiski brīdī, kad mēs pametam vietu, kur nobāzējāmies, sāk snigt sniegs! Pirmais kārtīgais sniegs Norvēģijā. Ar Betu nolēmām, ka nestoposimies, bet gan iesim 10km ar kājām, jo gribās izstaipīties pēc sēdēšanas kanoe. Tā arī visu gabalu nogājām pa sniegputeni un nemaz par to nesūzējāmies! Ļoti patika! 2km pirms mūsu ciema piestāja kāda mašīna un jautāja vai nevajag mūs aizvest, bet bijām jau tik tuvu, ka lepnums neļāva.
Atgriezāmies savās mājās un viss, viss balts! :)
Ar to arī beidzas mūsu dzīvošanās pa āru, kas skar tieši ar skolu saistītais. Es gan esot Latvijā, uzzināju, ka man ir jāatstrādā savas traumas dēļ pazaudētās dienas, kuras pavadīju mājās. Un neteikšu, ka tas mani iepriecina.
0 runā:
Ierakstīt komentāru