no fun anymore

Daudziem vienmēr ir šķitis, ka es šeit tikai izklaidējos. Redziet, arī tas, bet nekur nepazūd arī ļoti liela akadēmiskā puse.

Tieši pēdējais mēnesis ir laiks, kad visi darbi spiež sākt rakstīt un nodot. Pēdējais mēnesis ir noteikti norakstāms kā darbu mēnesis, jo šeit tādu tiešām netrūkst.

Ir jāuzraksta gan portfolio, kurš sastāv no 10 darbiem, kā arī vēl jāfilozofē un jāraksta par savu redzējumu eko filozofijas darbos un vēl jau arī tā sasodītā norvēģu valoda, kurā esmu palaidusi tikpat lielā slinkumā kā mācoties ķīniešu valodu iekš ViA.

Lai gan apzinos, ka ir kaudze ar darbiem un mirstošās līnijas (dead lines) ļoti, ļoti spiež, tas nenozīmē, ka nevar izklaidēties :) Mēs ķeram šeit ziemu, kas ir pilnā sparā – pikojamies, būvējam sniegavīrus, vārtamies pa sniegu, slidināmies pa kalniņiem.

Pagājušās nedēļas nogalē ar Betu bijām norvēģu tipiskā kabīnē ezera krastā, kur elektrība ir minimāla un ūdens arī nav. Lai gan vide ļoti norvēģiska, jo pārējie apm 10 cilvēki bija norvēģi, ir forši izbaudīt to vidi, kurā viņi dzīvojas un nejusties kādā ziņā neērti, ka nesaproti ne vārda no sarunām.

Tieši šādu dienu un momentu dēļ ir vērts nolikt visus parādus pie malas un beigt iespringt par mācībām. Tās jau vienmēr varēs izsrebt, jo īpaši ir pierādījies, ka efektivitāte darbojas uz 90%, kad darbs ir jānodod ļoti, ļoti drīz. Un ar drīz es domāju – pēc pāris stundām.

Ir grūti iedomāties, kā spēšu iejusties atpakaļ akadēmiskajā vidē Valmierā, jo nav vairs viegli arī šeit sevi piespiest sēdēt lekcijās un iedziļināties tajās.

Biļetes mājās arī vēl nemaz nav. Un tādēļ atgriešanās vēl joprojām karājas gaisā.